santaensantacruz

Nr. 18: “12 gados viņu iepazinu, 13 gados – apprecēju.”

In Uncategorized on 25/11/2009 at 12:34

“Kas ir prezervatīvs?” reiz skolotāju pārsteidz pusaudzis no Marokas. Šo nepazīstamo vārdu viņš izlasījis vienā no daudzajiem raibajiem plakātiem. Centrā pie sienas rindojas ne viena vien reklāma. Spāniski, angliski, arābiski. Vairākas no tām – ar aicinājumu imigrantiem apmeklēt pašvaldības apmaksātas lekcijas par seksualitāti.

Ja Āfrikas vīrietim iepatikusies eiropiete, viņš simpātijas izrāda kā dzimtenē – iekarošanas taktika uzmācīga, ātri izskan bildinājums. Tomēr tuksneša likumi ielpilsētā darbojas pretēji gribētajam. Spānietes laižas lapās.

Lai izvairītos no šādām “bēgošajām līgavām” un ne tikai, pie imigrantu centra pusaudžiem ik nedēļu šomēnes nāk šajā jomā zinoša skolotāja. Divas stundas viņi zīmē, klusē un apspriež 17 gadus veciem puišiem nu ļoti kutelīgas tēmas.

“Vai mīlestība un iekāre ir viens un tas pats?” jautā skolotāja. “Jā,” vienbalsīgi atbild kautrīgas balsis. Ir daudz, ko skaidrot. “Vai zinat, kas ir mēnešreizes?” Daži zin. “Vai meitene var būt tikai draugs?” Sākumā atskan “nē”. “Vai jums ir draudzene?” Nevienam. “Vai gribētu?” Kautrīgs klusums.

Īstās un skaistās viņiem šķiet ir Āfrikas meitenes. Tomēr eiropietes eksotiskas un laulība ar viņām ievērojami atvieglotu dokumentu kārošanu, lai paliktu Spānijā… Kurš no šiem “svaru kausiem” ir smagāks?

“Meitenes!” ir otrais, ko daudzi imigrantpuiši min no visa, kas patīk Spānijā. Pirmajā vietā nemainīgi atbilde: “Nauda”. Mini svārciņi, bikini, topless – daudziem Āfrikas pusaudžiem neiedomājamā izlaidība ir šejienes ikdiena.

Skaisti gan arī marokāniešu un āfrikāņu cilšu tērpi. Zaļi, rozā, zaļi, raibiem rakstiem rotāti. Galvenais, ka spilgti! Pārsvarā pošas meitenes, bet reiz arī Omārs klasē ienāk ļoti sapucējies – spilgti dzeltenā kleitā.

Savannas cilvēku modes tendencēm nav nekā kopīga ar šejienes violeti-pelēki-melni-baltās rudens sezonas apģērbu. Toties skaidrs ir viens – tērpiem jābūt gariem un ķermeni slēpjošiem. Skaistuma ideāli viņiem citi.

“Tu esi kļuvusi resna!” smaidot saka Sančita un ieķeras manā vaigā. Koaa??! Pirms speru vaļā pretenzijas, ka īstenībā nebūt neesmu apaļāka un ka šādas lietas teikt Eiropā nav labais tonis… Meitene atzinīgi nosaka: “Tas ir ļoti apsveicami. Man patīk, ka pašai ir riepiņa ap vēderu – re!” Daudzām Āfrikas ciltīm skaistuma etalons ir apaļa, resna sieviete, jo viņa simbolizē pārticību un veselību.

Vēlāk uzzinu, ka otrai skolotājai tā pati meitene aizrādījusi, lai ēdot vairāk. Citādi – ko viņa tāda slaida un nesmuka staigājot? 🙂 Meitenes smejot paskaidro, ka “dibenam ir jābūt kā krēsliņam” – lai blakusstāvošais uz tā var apsēsties. Viņas teikto mēģina pierādīt… “Nē, tomēr jāēd vairāk, lai būtu lielāks dibens,” tiek secināts.

Šīs divas meitenes – Sančita un Ramatoulaija – Spānijā ieradušās pie saviem vīriem. “12 gados es pirmo reizi viņu ieraudzīju, bet biju vēl par mazu laulībai. 13 gados mēs apprecējāmies,” pašsaprotamās tradīcijas stāsta Ramatoulaija. Viņa par vīru ir ļoti priecīga, viņš viņu pamācot, labojot kļūdas spāņu valodā, bet – ko viņa īpaši novērtē – nekad nepārmetot. Savukārt draudzenei Sančitai 12 gados jau piedzima meita. Vēl Āfrikā ierasts – nupat piedzimis mazulis, bet ļoti drīz, pēc gada, pasaulē nāk jau nākamais.

Šīm sievietēm Spānija nozīmē labāku dzīvi bērniem. Reiz viena atzīstas – ja pāris reizes nedēļā neizrautos no mājām un bērniem uz mācībām imigrantu centrā, “sirds salūztu 1000 gabaliņos”. Citai mulatei ar siltu smaidu – vīrs katru dienu skaitot, ka viņa nekam nederot. Vēl kādai vīrs aizliedzis mācīties, tad nu centra darbinieki uz sarunu aicina vīru un pierunā sievai atļaut nākt uz klasēm.

Pie centra sienām ir arī plakāti, kas aicina uz dzimumu vienlīdzībai un vardarbībai ģimenē veltītiem semināriem.

Reiz Blesinga no Ganas pastāsta, ka ies pie ārsta un prasīs tabletes, lai viņai vairs nebūtu bērnu. “Trīs jau ir, un pietiek,” nosaka masīvā sieviete, kura, mācoties rakstīt un lasīt, pārvēršas rotaļīgā septiņgadniecē.

To sadzirdējis, Sems no Ganas ir neizpratnē: “Tikai trīs bērni? Man būs tik daudz bērnu, cik Dievs būs lēmis. Notiks, kā Dievs būs lēmis.” Par sievieti, kurai visa dzīve jāpavada stāvoklī, tu laikam neiedomājies? Tas taču ir grūti! “Kā Dievs būs lēmis,” pie sava paliek Sems. Pagaidām ap 35 gadu vecajiem, miesās mazajam vīrietim, kurš darba meklējumos apceļojis vai visas Ziemeļāfrikas valstis, ir viena meita.

“Ja nu pirmie bērni ir slinki? Nekad nezini, kādus lielus darbus Dievs lēmis katram nākamajam bērnam. Daudzie bērni pēc tam vecumā parūpēsies par vecākiem. Ja Dievs lēmis 12 bērnus, tad būs lēmis arī, ar ko viņus paēdināt,” pārliecināts Sems.

Tur jau, Sem, tā atšķirība: Āfrikā vispirms ir bērns un tad domā par tā nodrošināšanu, bet Eiropā pretēji – vispirms mašīna, māja, suns, un tikai tad bērns. Šī domāšana veicinājusi situāciju, ka Āfrikā ir daudz nabadzīgu bērnu un pieaugušo. “Kā Dievs būs lēmis,” tomēr uzskata Sems, un pasaka to ar tik dziļu pārliecību, ka uz brīdi “izsēdzu” racionālo domāšanu un noticu viņam.

Nr. 17: Savannas cilvēki.

In Uncategorized on 20/11/2009 at 00:31

Persikkrāsas saulriets. Līdzīgs, bet tomēr citāds kā Āfrikā. Tur ir vairāk putekļu, pieticīgu būdiņu, smaržu, garšu… “Tur ir cilvēki, kas sveicina katru garāmgājēju, visi ir daudz draudzīgāki,” atceras Sems no Ganas. “Tur – pie manas mājas ir palma, un, ja gribi banānu, vienkārši ņem un noplūc to tepat, nebija kā Spānijā jāiet uz veikalu,” papildina, Ramatulaij no Gvinejas, Konakri. “Veikalos pat gaļai ir cita garša, nav tā dabiskuma un plašuma kā Āfrikā,” nosaka Alasana no Mauritānijas.

Viņi ir daži no pieaugušajiem, kuri mācās rakstīt un lasīt. Nav viegli. Tomēr viņiem, kas neprot uzrakstīt teikumu bez nevienas kļūdas, piemīt kas mums, debesskrāpju pilsētu cilvēkiem, steigā aizmirsies.

Varbūt tiešām ir jāpazīst dzīve savannas plašumā un Āfrikas nabadzībā, lai ne tikai uzdotu jautājumus, bet saklausītu atbildes sevī, nevis stereotipos. Kas es esmu? Kur? Kāpēc? Daudzumdaudz reižu.

Viņi, savannas cilvēki, nesaka racionālo: “Izlem, kā vēlies.” Sirdi plaukstās attēlojot, skaidro Ramatulaij: “Ieklausies, ko saka tava sirds. Ja tā jūtas labi, tad dari to….”

Bieži skolēni piemin Dievu. Reiz, par niekiem runājoties, kāds bilst “sirds ir no Dieva”. Ugunīga, paslinka, patiesa. Sirds, kas rit Āfrikas ritmā.

Nu jau mani tikpat kā vairs nemulsina iecienītais teikums atvadoties: “Līdz nākamajai klasei, ja Dievs būs lēmis!” Taisnība vien ir. Tomēt šī frāze atspoguļo bieži melanholisko, skumjo, nomākto stīgu ikdienā.

Viņi var smieties, jokot, smaidīt, un teikt, ka “vienmēr iet ne visai labi”. Kāpēc? “Jo nav Āfrikā.” Kāpēc ir Eiropā? “Jo te ir nauda.” Ja jau ir nauda, tad kāpēc viņi nevar atrast darbu? Klusums. “Darba te ir daudz…” Kāpēc tu tā domā? “Tā ir…”

Mali. Gvineja. Mauritānija. Senegāla. Nigērija. Lai no šīm un citām valstīm nonāktu Eiropā, zēni ir maksājuši krietni lielāku naudu, nekā būtu vajadzīgs aviobiļetei. Apmaiņā pret to saņēmuši vietu nedrošā laivā. Tas tāpēc, ka lidojot viņi Eiropā ierastos oficiāli un drīz vien tā oficiāli būtu jāpamet.

Viss āfrikāņu ciems mēdz “samest” monētu pie monētas, lai kādu puisi aizsūtītu ceļā uz Eiropu. Vēlāk, protams, gaidot palīdzību no viņa. Meitenes par to var vien sapņot, jo sievietes vieta ir skaidra – mājās, virtuvē, ar bērniem. Darītājs ir vīrietis vai zēns.

Reiz pamatīgi apmulsinam pusaudžu nēģerzēnu ar faktu, ka skolotājai ir pašai sava mašīna. Puisis piktojas un saka, ka sievietei bez vīrieša mašīna nav vajadzīga. Ja viņa vēlas auto, ir jāatrod vīrs, kurš nopelnīs naudu, nopirks auto un iedos to sievai. Tāda ir viņa pasaules lietu kārtība. “Sievietes vieta ir virtuvē un mājas tīrīšanā, nevis naudas pelnīšanā,” piktu punktu sarunai pieliek Insagua. Mēs, eiropietes, neesam mierā. Stādam šo fakta priekšā, ka ar tādu attieksmi spāņu līgavu atrast būs grūti. Lai divas kultūras satiktos nepieciešams ne tikai ar mīlestību, bet arī sapratni stiprināts tilts. Saruna beigusies. 1:0 mūsu labā. Insagua klusē, liela daļa nēģerpuiku sapņo par sievu eiropieti. Ielās gan visai reti var manīt piemērus, ka vizuāli “pretpoli pievelkas”. Racionālu eiropieti nabadzīgam imigrantpuisim savaldzināt grūti.

Dažiem iecerētās palikušas Āfrikā. Kad jauneklis iekārtojies Eiropā (ja nav jau atradis vietējo spāņu draudzeni), pēc pāris gadiem pie viņa ierodas sieva vai līgava. Jēdzienu “draudzene” (girlfriend) viņi neizmanto un neizprot. Vai nu sieva vai nekas! Visām meitenēm te jau ir vīri, un viņas jautā “kā iet tavam vīram?”, nepieļaujot iespēju, ka imigrantu centra darbinieces nav precējušās. Kā reiz noteicis skolēns no marokas: “Ar draudzenēm neprecas. Draudzenes ir, lai praktizētos…” Īsāk sakot, eiropieši viņiem šķiet visai izlaidīga tauta. Viena draudzene, otra, trešā… Tas nav harmonijā ar sirdi.

Tiesa, dažas eiropeiskas vēsmas skar arī Spānijas āfrikāņu ģimenes. Vairāk gan praktisku apsvērumu dēļ – strādā sieva. Tā reiz klasē ienāk Sančita no Sierraleones ar stāstu, ka šonedēļ zvanījusi mamma, bet viņa nav cēlusi klausuli. Mamma prasot naudu mazākajiem brāļiem, bet… viņai nav atbildes.

Ierodoties salā, spāniski runāt parasti nemāk neviens. Āfrikas savannas cilvēkiem bieži nav marokāņu priekšrocību: viņi nezin franču valodu, daudzi nemāk rakstīt. Turklāt, ja nav skolas pieredzes Āfrikā, likumsakarīgi trūkst arī prasme mācīties. Ir arī daudzi labie stāsti par apķērīgiem nēģerpuikām tāpat kā sarežģīti marokāņi.

Visi viņi ir puikas kā jau puikas. Klasē savannas zēniem topā ir balts apģērbs ar repa mūzikas akcentiem. Piemēram, vienam jostu rotā liels zelta krāsas aplis ar dimantiņiem un uzrakstu “50 cent”. Šī mūzika imigrantu centra datorā lejupielāžu sarakstā pārliecinoši ieņem 1. vietu. “50 cent” klausīšanās raksturīga tikpat kā visiem, jo dziedātājs Eikons ir retais no tiem mazajiem Āfrikas puikām, kurš piepildījis sapni par lielu naudu un ieguvis starptautisku atzinību.

Nr. 16: Cilvēktiesību deklarācija nēģerbērna rokās.

In Uncategorized on 10/11/2009 at 23:08

Chico.

Esam gatavi klasei, kad otra skolotāja iedomājas – sameklēs ko glītrakstīšanai. Skaists rokraksts te ir retums, tāpēc – par spīti skolēnu elsieniem, ņurdieniem un  “negribu, negribu” – cīnāmies par salasāmiem burtiem.

Pēc brīža uz galda noplīv Cilvēktiesību deklarācija.

Kopīgi lasām un tulkojam. “Vienlīdzība”, “tiesības” un citi vārdi puišiem nav īsti skaidri. Jo vairākm tos skaidroju, jo vairāk pēc viņu sejām skaidrs – ehh, nav tik vienkārši.

Jā, visiem, pat mellākajiem, plaukstas un pēdas ir baltas. Jā, katrs no viņiem klasē rēķinot skaita savā valodā. Tāpat visiem matemātikā jūk zīmes “reizināt” un “saskaitīt”, savukārt spāņu valodā – burti “i” un “e”.

Ja imigrantu centrā viņi ir daudz maz vienīdzīgi, tad ārpus tā sienām valda citi likumi.

Ir  viens galvenais iemesls, kas imigrantpuikas atšķir no eiropiešiem un padara nevienlīdzīgus. Domāšana. Tik dziļa, grūti maināma, ka, kamēr viņi burto Cilvēktiesību deklarāciju, koncentrējos, lai nesariestos asaras.

Reizēm šķiet, ka katra zēna galvā iemontētas mazas vējdzirnaviņas vai neredzama siena – katrā ziņā kas tāds, kas palīdz aizmirst neskaitāmas reizes atkārtoto. Daļa pat pēc vairāku mēnešu atgādināšanas aizmirst teikumu sākt ar lielo burtu un beigās ielikt punktu.

Tāpat raksturīgi – ja pateikts, ka, piemēram, vārdā “cajo” jāizlabo viens burts, vairāki nepievilks “o” astīti un nepārvērtīs to par “a”. Viņi izdzēsīs gan šo vārdu, gan atlikušo teikumu, un visu pārrakstīs vēlreiz.

Arī lasīt nav viegli. Ja tekstā viss saprasts, nepieciešama milzīga piepūle, lai atbildētu uz jautājumiem. Kā paši smīnot atzīst, – negrib piepūlēties. “Es esmu noguris,” ir viena no imigrantpuisu iecienītākajām frāzēm. Reiz skolotāja ar smaidu atbild: “Tu laikam jau piedzimi noguris.” Viņš neiebilst. Neviens neiebilst.

Zēni labprātāk izvēlas pildīt pavēli, nevis domāt paši. Šī pārliecība ir kā mūris. Tipiski, ja kāds uzdod vienu un to pašu jautājumu (uz kuru zin atbildi, ja vien mazliet padomātu) tik daudzas reizes, kamēr skolotāja… dezertē un pasaka jau zināmo.

Daļa piekopj taktiku, ka sauc ik pārminūtes un jautā, kas jādara uzdevumā. Atbilde, ka jāizlasa teikums uzdevuma sākumā, netiek sadzirdēta.

Visbeidzot daudzi darbadevēji, pie kuriem imigrantpuiši ir praksē, mēdz sūdzēties, ka zēni uz jautājumu – vai sapratāt uzdevumu? – atbild “jā”, bet… nav to sapratuši.

Tas pats notiek stundās. Viņu “jā” nevar ticēt. Tā reiz atklāju, ka jauniņais klāsē, lai gan saka, ka matemātikas uzdevums ir viegls, nemāk rakstīt ciparus, nemaz nerunājot par ko vairāk. Kamēt šo pieķēru, viņš uz lapas mēģināja zīmēt cipariem līdzīgus ķeburus…

Protams, šai zēnu rīcībai ir ļoti vienkāršs izskaidrojums. Ir bail, ja viņi kaut ko nemācēs – tādējādi būs “slikti”. Apjukums.

Kad nedrošība un “pa vienu ausi iekšā, pa otru – ārā” domāšana sastopas sarunā ar centra darbiniekiem, kuri saka, ka jāmeklē darbs, kļūst saprotamāk, kāpēc  liela daļa vai nu tiek aizsūtīti atpakaļ uz Āfriku vai staigā pa ielām mēģinot pārdot it kā “D&G” niekus.

Nevienlīdzība bija un būs bieži vien imigrantam neietekmējamu iemeslu dēļ. Taču tāpēc cīņa ir vēl jo vajadzīgāka! Pēc vairāku mēnešu mācīšanas var secināt, ka katrs skolēns ir kopīgā lielā darba vērts.

Kad beidzot sāc saprast, ko spāniski runā apkārtējie. Kad iemācies rakstīt savu vārdu. Kad VARI izlasīt grafiti uz māju sienām, košos žurnālu virsrakstus kioskos, neskaitāmo e-vielu piesātinātos nosaukumus uz produktu iepakojumiem, čekus, aizlieguma un brīdinājuma zīmes, subtitrus televīzijā, vēl, vēl… Beidzot vari izlasīt pirmo grāmatu un aizsūtīt pirmo sms.

Tas ir tikai pirmais solis. Pēc tam centra darbinieki palīdz meklēt profesionālās apmācības kursus, prakses vietas, DARBU.